Par pildspalvām

The speaker discusses making pens from fallen branches, symbolizing the struggles of individuals and the potential for positive change when we pay attention and work with them. The idea started during Covid when they began clearing an abandoned area and noticed the potential in the branches. They started making pens and found that children appreciate them the most. They now want to increase income and circulation of the pens, as they serve a social function. Tas ir natural pants, tat vairs tāds par ikvienu no mums un cilvēkiem, kas mums ir visapkārta. Es izgatavoju pildspaldus no kritušiem zariem, uzsveru tikai no dabiski kritušiem zariem, un tas simbolizē cilvēks tādā ziņā, kad mums visapkārt ir daudz kritušu cilvēku, kuriem ir kaut kādas, varbūt, psiholoģiskas grūtības, viņa kaut ko iekšēja mocās, un tad, ja mēs viņiem pievēršam uzmanību un ar viņiem strādājam, tas beigās frīzinātu arī kaut kas labs, kaut kas negaidīt labs. Šis tas par pildspaldām iesākās Covid laikā, kad bija ierobežojumi, un laikā aizpildīšanas nolokosas vienkārši sāku attīrīt nomāto teritoriju, un aizaugo šiem kromājiem, un es daudz nedomājot vienkārši zāģēju uz zarus, jo viņi tur tā kā aizēnoja vienu teritoriju, un es vienu pēc otrīm zāģēju un krāvu kaudzēju, bet pie viena man vairs roka necēlās kaut ko tur darīt sliktu viņam, jo es saju tādu tā kā, nu, bēstījumu nenogalim mani, ļauj man dzīvot, varbūt no mans kaut kas var apsarīzināt beigās, un šī doma man kopā iepatikās, un pēc kad laikets sāku ķerties klāt tiem zarijam, kas bija sakrauti jau kaudzē, un interesi spēc es pāršķēlu vienu no tiem uz pusēm, un līdz ko es to biju izdarījis, ieraugot sirden, es sapratu, ka tad taču ir iznākt smuka pilspāla, un man droši vien palēmējās sliktenīgi, ka to sirden varēja tā ātriju atīrīt, ja? Ja tas vēl bija, nu, relativu zaļš zariņš, un pēc te jau ganrīz vienas dienas tāda, nu, eksperimenta manā priekšā jau atrikās trīs pilspālus, un jā, bija neaprakstām uz brīnumus kaut kas tāds ir radīts pašu rokām, un man, nu, tiešām bija vajadzīgi apmēram trīs mēneši, lai es atradinātos no tā vecā ieraduma ietots tipiskās plastmasas un metālu pilspāles, kādas mēs visiem ir apkārt. Un tad pakāpeniski tikt aizsītas nākamās pilspālbas, es nolēmu arī pamēģināt arī viņas patirgot, pirmais pasūtījams aizgaidz Vāciju, pirmie pazīsts no cilvēkam, un tā pakāpeniski pilspāls sāk pārdot, un es ievēroju, ka visvairāk tās novērtē bērni, jo, kā mēs zinām, bērni tomēr ir vistuvāk tam visam dabiskajam, viņam nav sabojāti ar visām tām lietām, kurām mēs kā pieaugušies un sabojāti. Un tagat ir pienāca tas laiks, kad es vēlos ar šīm pilspālbām būt jau lielāks ienākums, lielāka apgrozījumu, jo tam visam pamatā ir arī sociālā funkcija, un par to jau ir stāsts nākamajā ierakstā.